Līgas stāsts

Es nāku no nekristīgas ģimenes. Bērnībā un tīņa gados mana saskarsme ar baznīcu bija tikpat bieža, cik kaķim peldēšanās, un tikpat nepatīkama. Tie daži kristieši, kurus pazinu, bija „ar Bībeli pa galvu” tipa, un izraisīja tikai un vienīgi vēlmi turēties no viņiem un baznīcas pa gabalu. Manas ģimenes kopējā nostāja bija tāda pati, un viņi, nu galīgi, nebija tie, kas varētu mani mudināt domāt par kādām kristīgām vērtībām, vai ko tādu. 
Mana labākā draudzene izgāja iesvētes nometni Talsu ev. lut. draudzē un iesvētījās. Šīs nometnes laikā viņa pirmo reizi tā pa īstam saskārās ar Dievu. Viņa savos piedzīvojumos un pārdzīvojumos vēlējās dalīties arī ar mani. Bet es nebūt nevēlējos, lai viņa ar mani tajā dalītos. Biju briesmīgi sašutusi par domu, ka viņa varētu kļūt par tādu pašu liekuli un plānprātiņu, kā tie kristieši, kurus zināju. Es pat dusmojos par to, ka, ja Dievs ir, tad, kā Viņš var būt tāds, ka šitā gandē mūsu draudzību! Pateicu Aleksandrai, lai viņa liekas mierā, ka es neko par to negribu dzirdēt, un, ja viņa vēlas saglabāt mūsu draudzību, tad lai nerunā vairs ar mani par Dievu. Viņa pieņēma manus noteikumus un likās mierā.  Tā nu es domāju, ka bija izdevies tikt vaļā no šī „traucēkļa”, kaut arī draudzība vairs nebija tāda kā agrāk. Es turpināju dzīvot savu ateista dzīvīti, bet arvien jutos nepiepildīta un izmisusi. Es gan īpaši nestaigāju pa klubiem, nelietoju narkotikas, dažreiz iedzēru, bet ne ļoti bieži. Kopumā man likās, ka dzīvoju pieklājīgu dzīvi, neesmu pārāk zemu kritusi, un esmu cienījams cilvēks. Tomēr manī bija šis „neizskaidrojamais” tukšums. Tā nu es šķendējos, ka tā vispār ir netaisnība, ka cilvēkam liek dzīvot un mocīties, ka no tās nav nekādas jēgas. Reiz es nospriedu, ka būtu kolosāli, ja būtu kādas ceļazīmes, pēc kurām varētu saprast, kas dzīvē derīgs un kas ne. Ko man iesākt ar savu dzīvi, un kāda no tās jēga? 

Paldies Dievam, ka Viņš uzklausīja manu saucienu un noliecās pie manis, lai tiešām atvērtu man acis un parādītu ceļazīmes, kuras mums tiešām ir dotas, ja vien esam gatavi uz tām skatīties un tās ievērot.  Tā, kā mani nodarbināja jautājums, kāda ir dzīves jēga, Dievs izmantoja tieši to. Reiz, ejot pa pilsētu, ieraudzīju jauniešu Alfas plakātu, kura centrālais uzraksts bija – „Kāda ir dzīves jēga?” Mani tas, protams, ieinteresēja, un es piegāju tuvāk, lai apskatītos, bet, kad ieraudzīju, kas tas par pasākumu, tad nemaz nešauboties atmetu tam ar roku, jo tas bija saistīts ar kristietību.

Pagāja kāds laiciņš, un Talsos sākās Alfa kurss. Nedēļu pēc tā sākuma Aleksandra atsūtīja man SMS ar apmēram šādu tekstu: „Es zinu, ka tev tas viss riebjas un neinteresē, bet varbūt tu tomēr varētu...
Luterāņu draudzē notiek tāds jauniešu Alfa kurss. Varbūt mēs varētu kopā aiziet tikai uz vienu reizi? Ja tev nepatiks, apsolu, ka likšu tevi mierā.” Un es piekritu. Neticami, bet neko pat neiebildusi.

 Tā nu mēs aizgājām uz Alfu. Tur es ieraudzīju ko tādu, ko nekad nebūtu gaidījusi ieraudzīt. Jaunieši! Viņi bija jautri, atraisīti, atraktīvi.. un ticīgi. Man tas likās neiedomājami savādi.  Sākumā ar Aleksu gājām galvenokārt atmosfēras un cilvēku dēļ. Domāju, ka tas arī ir Alfas galvenais āķis. Ja tevi uzreiz neuzrunā tēma, tu tomēr izbaudi jautrību, ēdienu, spēles, saskarsmi ar patīkamiem cilvēkiem. Man likās, tas nebūt nav slikti.

Ejot uz Alfu, es tomēr biju kareivīgi noskaņota. Domāju, ka mani jau nu viņi nepārliecinās Par tām muļķībām. Atceros, ka mazajā grupiņā stūrgalvīgi turējos pie tā, ka Dievs ir cilvēku izdomājums, lai viņiem būtu kur pieķerties, kad dzīve saiet dēlī, ka lūgšanas darbojas tikai tāpēc, ka tas ir pozitīvais domāšanas spēks utt. Es biju pamatīgi nocietinājusies un uzskatīju, ka mani no šī cietokšņa ārā nu nekādi nedabūs.  Un tomēr... ar katru Alfas reizi man sāka trūkt viedokļu, ar kuriem aizstāvēties. Sāku domāt, ka tas nav iespējams, ka visi šie jaunieši un tūkstošiem cilvēku visā pasaulē balsta savas dzīves uz izdomājumu. Nevar taču būt, ka viņi tiešām ir tik akli... Un tā, šķiet, bija pirmā reize, kad beidzot nedaudz pabāzu galvu ārā no cietokšņa.

Pēc tam ar katru Alfas vakaru mana aizsargbarjera sagruva arvien manāmāk un manāmāk.
Kādā brīdī sapratu, ka es laikam tiešām ticu, ka tāds Dievs ir. Mani šokēja, ka es pat pieļauju tādu domu.

Tā, soli pa solim, Dievs mani veda arvien dziļāk ticībā, izgaismodams manu ceļu. Viņš man parādīja, ka Savā Vārdā ir devis visas man nepieciešamās ceļazīmes, pēc kurām es meklēju. Parādīja, ka uzticēšanās Dievam nav vājuma pazīme, bet tieši otrādi. Tā prasa spēku paļauties un ticēt, ka Viņš par tevi parūpēsies. Alfa kursā piedzīvoju Viņa tuvumu un īpašo pieskārienu. Iespēju ar cilvēkiem pārrunāt lietas, kuras mani nomāca, iespēju diskutēt un strīdēties par jautājumiem, kuros man nebija skaidrības. Dievs nebeidza man apliecināt, ka ir Mīlestības Dievs, ka Viņš man ir piedevis un ka man nav jāraizējas par to, cik laba, pareiza, vai kāda es esmu... Ieguvu patiesu ticību!

Pēc Alfas mana dzīve sagriezās kājām gaisā. Biju tajā ielaidusi Dievu, un Viņš sāka to pārveidot, lai tā būtu tāda, kādai tai pēc Viņa plāna būtu vajadzējis būt. Joprojām īsti nesaprotu, kā attapos jauniešu vadītājas amatā, kā ieguvu ticību, lai spētu apliecināt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ka Viņš tevi mīl, un, pats galvenais, tam tiešām arī ticēt. Ticība ir neizprotama dāvana, bet brīnišķīga. Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš neļāva man ar savu dzīvi iebraukt grāvī. Pateicību esmu parādā Aleksai, kura nenobijās, bet mani tomēr uzaicināja, un jauniešiem, kuri man bija brīnišķīga liecība par to, kāda ir dzīve patiesā ticībā.

Ar šodienas acīm raugoties redzu, ka tie jaunieši nebūt nebija ideāli, Alfa, ļoti iespējams, būtu varējusi būt labāk noorganizēta, ēdiens bagātīgāks, tēja saldāka.. bet Svētais Gars mums katram parāda tieši to, kas mums ir vajadzīgs. Viņš darbojas tā, ka sliktais tiek acīm paslēpts, bet labais – vēl vairāk izcelts.

Tieši tāpēc vēlos iedrošināt tos jauniešus, kuri savā draudzē arī vēlas uzsākt Alfa kursu, bet domā, ka vēl nav tam gatavi, ka nav pietiekoši garīgi nobrieduši, vai saredzkādu citu problēmu. Galvenais – ļaujiet Dievam darīt savu darbu caur jums,un viss notiks tā, kā tam jānotiek.

Līga Leja

Pin Goog
Close
Alpha is an opportunity to explore life and the Christian faith, in a friendly, open and informal environment.
Try Alpha