Aivas stāsts

aiva

Ir tāds teiciens, ka „Cilvēks domā, Dievs dara”. Jau labu laiku dzīvoju ar domu, ka kaut kam ir jāmainās...kaut kam ir jāmainās. It kā šķita, ka viss ir-darbs, pietiek naudas, nav ne labi, ne slikti, bet kaut ko gribās mainīt, jo viss tik vienveidīgs palicis. Cilvēka dzīvē nekas nemēdzot notikt tāpat vien, arī prātā ienākusi doma ir ar kādu vēstījumu, kas ir vai nu jāapslāpē, vai tam jāļaujas. Es ļāvos.

Biju darbā, kad man piezvanīja draudzene un jautāja, vai  es vēlos doties uz Alfa kursiem. Es daudz neiebildu un teicu: „Jā, es sen jau gribu uz tiem kursiem!”, uz ko draudzene atbildēja „Es arī iešu!”, kas mani vēl vairāk izbrīnīja, jo pierunāt viņu uz deju kursiem būtu nopietns lēmums un ne tā uzreiz. Protams, ka pārnākot mājās tikai īsti sapratu, ap ko lieta grozās, un ka patiesībā esmu pārklausījusies un Alfas kursi nav tas pats kas Salsas kursi (deju kursi). Pamatīgi nosmējāmies, kas patiesībā ir Alfas kursu pamatā- sākt vakaru ar joku. Nu jau šis joks ir aizgājis tautās un kļuvis arī par Alfas joku.

Sevī nodomāju, ka varbūt šis ir tas brīdis, kad kaut kam ir jāmainās. Bija arī doma, ja man nepatiks, neturpināšu apmeklēt šo pasākumu. Un tā vienu nedēļu, otru nedēļu...no trešdienas līdz trešdienai, pat nepamanīju, ka oktobris un novembris ir tumšākie mēneši, jo dzīvoju no  viena Alfas vakara līdz nākamajam un mazliet pat sajūtā, ka esmu atrauta no realitātes. Atceros vienu no lekcijām, kurā bija runa par gleznu, kurā Jēzus iet un klauvē pie ļaužu durvīm un tajā gleznā ir viena nianse, durvju rokturis ir tikai iekšpusē. Jā, Jēzus klauvē pie visām durvīm, bet nelaužas tajās, mēs paši izlemjam- attaisīt durvis, vai izlikties nedzirdam. Es savas durvis atvēru, atverot durvis uz Alfas kursiem, un tās joprojām ir vaļā. Alfas kursi nedara brīnumus, ja tiem netic un nenotic. Tie nemaina dzīvi, bet izmaina cilvēka sirdi un attieksmi pret dzīvi, cilvēkiem un notikumiem, iemāca reaģēt ar sirdi, nevis ar prātu. Mazajās grupās esot un diskutējot par ievadlekciju es sapratu un vēlreiz guvu apstiprinājumu tam, ka Dievs visus mīl vienādi un viņš mūs ir radījis, lai mēs stāvētu tālāk no grēka un lūgtu par tiem, kas krituši grēkā. Sen nav bijis tik viegli lūgt, lūgt kopā ar kādu un par kādu, kuram tas ir ļoti nepieciešams, arī par ienaidnieku. Tas tiešām ir labākais, kas mums dots, pazemība, kad lūdzam par sevi, citiem un kad ieraugām Viņu brīnumus darām... 

Vai Tavas durvis ir vaļā?

Aiva Puļķe

2014.gada Alfa

Pin Goog
Close
Alpha is an opportunity to explore life and the Christian faith, in a friendly, open and informal environment.
Try Alpha